Vizma Belševica

Vizma Belševica

Vizma Belševica

30.05.1931

 

Vizma Belševica (30.05.1931 - 06.08.2005) viena no nedaudzajiem latviešu literātiem, kas ir kļuvuši atpazīstami arī ārvalstīs, dzejniece, prozaiķe un tulkotāja, vairākkārt nominēta Nobela prēmijai literatūrā. Bijusi ražīga tulkotāja, tulkojusi Šekspīra sonetus, lugas “Dots pret dotu” un “Makbets”, Dantes "Vita nuova" (kopā ar J. Liepiņu), Puškina "Bahčisarajas strūklaka", M. Vingranovska, M. Cvetajevas, I. Drača, T.S. Eliota, G. Ekelēfa, T. Transtremera dzeju, K. Paustovska "Zelta roze", E.A. Po stāstus, Dž.K. Džeroma "Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni", A. Milna "Vinnijs Pūks un viņa draugi", A. Muntes "Stāsts par Sanmikelu", E. Hemingveja "Sirmgalvis un jūra" un "Salas straumē", M. Tvena "Konektikutas Jeņķis karaļa Artura galmā", u.c.

V. Belševicas vārds kļūst par vērtību sešdesmitajos gados, kad emocionālais vēstures motīvu izmantojums krājumā “Gadu gredzeni” kļūst par notikumu literārajā vidē un saceļ skandālu Padomju Latvijas politiskajā vidē. Tam seko nacionālismā apsūdzētā ukraiņu rakstnieka Ivana Dzjubas prāva, kurā liecina Belševica, un pēc tās viņai septiņdesmito gadu pirmajā pusē liegtas publicēšanās iespējas, viņas vārdu aizliegts pieminēt.

Deviņdesmitajos gados lielu popularitāti ieguvusi daļēji autobiogrāfiskā triloģija par meitenes Billes gaitām.

 

Vairāk par Autori lasiet Wikipēdijā

Uzraksti mums!