Nāk gaismā pati lampa

Nāk gaismā pati lampa

1,99 €
2,84 €

 

Marts Pujāts tiek uzskatīts par visneparastāko un „nepieradināmāko” savas paaudzes dzejnieku. Viņa dzejoļi tulkoti un publicēti dažādās valodās. Pirmais dzejoļu krājums „Tuk tuk par sevi” (2000) apbalvots ar Klāva Elsberga prēmiju. Dzejoļu krājums „Двухзвёздочные церкви” (Divzvaigžņu baznīcas) izdots Maskavā 2005. gadā Aleksandra Zapoļa tulkojumā. Otrais Latvijā izdotais krājums „Mūsu dziesma” (2006) tapa sešus gadus, un tajā apkopotie teksti izceļas ar apbrīnojamu izteiksmes un domas precizitāti. Autors allaž uzsvēris, ka viņa dzejoļos nav neviena lieka vārda.

Arī trešā, jaunā grāmata „Nāk gaismā pati lampa” to apliecina – autora poētiskās un nevaldāmās iztēles vēriens tiek ietverts precīzi nomērītos valodas rāmjos, kas lasītājiem ļauj tos salāgot ar savējiem. Marts Pujāts turpina paplašināt savas paaudzes – un ne tikai – dzejas robežas.

Grāmatas papīra versija (ISBN 978-9934-12-008-4) ir nopērkama pie izdevēja, kā arī Latvijas grāmatnīcās (aptuvenā cena Ls 3.75).

Atsauksmes

Anna Auziņa

Blāvlapu sirpīša intelektuālais aizkustinājums

 

Kopš debijas krājuma "Tuk tuk par sevi" (2000) iznākšanas toreizējais brīnumbērns Marts Pujāts (1982) ir ticis gan apjūsmots, apbrīnots un apbalvots, gan arī īgni apburkšķēts. Līdz ar it kā taču pavisam atšķirīgo Edvīnu Raupu viņš pieder pie tiem mūslaiku latviešu dzejniekiem, par kuru savādi satraucošajiem darbiem ir visgrūtāk pateikt kaut ko konstruktīvu. Arī es tik ilgi apcerēju Pujāta jauno grāmatu "Nāk gaismā pati lampa", līdz viltīgi sagaidīju Andas Baklānes analītisko skatījumu "Latvju Tekstu" pēdējā numurā. Baklāne precīzi norāda, ka Pujāta dzejoļi, jo īpaši tie, kas lasāmi viņa jaunākajā krājumā, līdzinās matemātiskām formulām vai jēgas nesēju paradigmām, "kurās brīvi ievietoti mainīgie, demonstrējot, kā risināma kāda valodas un domāšanas izteiksme." Patiesi, šie dzejoļi pievērš uzmanību struktūrām, kādās mēs kā valodas lietotāji rakstām, runājam, domājam, kamēr atsevišķas šo dzejoļu sastāvdaļas bieži "nenozīmē neko" vai apzīmē kaut ko pašizdomātu. Baklāne raksta, ka Pujāta nozīmju kolāžas ir kritiskas variācijas par jēgas radīšanu vai rašanos; kā viņa piebilst iekavās, Pujāts gan pats visdrīzāk teiktu, ka gribējis vien radīt ko skaistu. Recenzijas nobeigumā viņa secina, ka rezultātā tapušās valodas spēles tad arī ir visdziļākā jēga – kas dzejā taču allaž tiek meklēta un kuras trūkums dažkārt tiek dzejniekiem pārmests.

Vienlaikus Pujāta vārdu būves atšķiras no šķietami radniecīga materiāla, kāds tiek aplūkots lingvistikas speciālistu pētījumos un diskusijās, piemēram, par to, vai valoda atspoguļo domāšanu vai arī to nosaka. Ja valodnieka analīzes ir konstatējošas, dzejnieka demonstrētās izteiksmes cita starpā sagādā lasītājam teksta bauduArvis Viguls gan apgalvo, ka Pujāts jaunākajā krājumā ir "centies atbrīvot tekstu no emocijām", arī grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš domā, ka tajā "netiek apelēts pie lasītāja sentimentiem, pie viņa emocijām". Tomēr, lai gan Pujāta piedāvātās valodas izteiksmes tiek risinātas intelektuāli, tās izraisa aizkustinājumu, kas pats pēc būtības vairāk saistāms ar emocionālo pasauli. Ja iepriekš es ilgi nesapratu, ko īsti nozīmē izteikums "aizkustināt intelektuāli", tad, iespējams, šis nu ir tas gadījums. Tāpat kā labam aktierim esot nevis jāraud pašam, bet gan jāraudina skatītājs, tā arī Pujāta dzeja nevis rāda liriskā varoņa jūtas, bet izraisa tās lasītājā – apmēram tā, kā iespaido pārsteidzoša dabas ainava vai neredzēts krāšņs dzīvnieks, no kura skaistuma saviļņojumā aizraujas elpa. Šajā gadījumā ainavas un dzīvnieki visbiežāk ir izdomāti.

(satori.lv, pilnu rakstu lasiet: http://satori.lv/raksts/6367)

  

  

 

  

Kristīne Ilziņa

Marts Pujāts: Tas ir labākais, ko esmu sarakstījis

 

Marta Pujāta jaunais krājums ir pārdomāts, lakonisks un saviļņojoši smalks

Reiz kādā intervijā tālajā 2006. gadā, kad iznāca Marta Pujāta otrais dzejoļu krājums Mūsu dziesma, viņš sacīja: "[..] cilvēki grib izpausties. Bet kā viņš var izpausties, ja viņam nav sajēgas par neko. Vienīgais veids ir dzeja, jo tas ir visvienkāršākais. Viņš taču nevar izpausties, spēlējot fagotu, jo to ir jāmāk. Bet rakstīt viņš māk. Un vienkārši raksta kaut ko, tuftu absolūtu. Es gribētu, lai dzeja būtu kaut kas daudz sarežģītāks, nekā tas ir, lai cilvēkiem neceltos roka rakstīt dzeju, lai viņiem būtu kaut visminimālākā pietāte, nevis tāda akadēmiskā, bet riebums pret sevi brīdī, kad viņš raksta vienkārši kaut kādu sūdu." Skarbi sacīts, bet aumež patiesīgi. Un Marts ir viens no tiem dzejniekiem, kurš drīkst izsacīties skarbi, jo katrs viņa krājums ir pārdomāts, lakonisks un, nebīšos šī vārda, saviļņojoši smalks. Marta dzeja aizķer, uzrunā un iepriecina - ar tēliem, vārdu spēlēm, noskaņu.

(Kultūras Diena, pilnu rakstu lasiet: http://www.diena.lv/kd/literatura/marts-pujats-tas-ir-labakais-ko-esmu-s...)

Sintija Kampāne

Mēģinājums "tikt pāri zaudējuma sajūtai"

 

Šķiet, lai rakstītu par Marta Pujāta dzejkrājumu „Nāk gaismā pati lampa”, korekti būtu pieskarties Sūzenas Sontāgas idejai par mākslas darba interpretēšanu kā iztukšošanu (esejā „Pret interpretāciju”) vai arī vismaz spekulatīvi konstatēt jau dzejkrājuma nosaukuma paralēles ar dažkārt pat trivializēto Ģertrūdes Šteinas sentenci „Roze ir roze ir roze ir roze”, kurā zīmei tiek nojauktas simboliskās nozīmes, tādējādi to atbrīvojot no deformējošiem priekšstatiem. Jau kontaminācija kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis dzejkrājuma nosaukumā noārda hierarhiskos pretstatus – objekts (lampa, izstarotājs) un tā nozīme (gaisma, izstarojums). Vienlaikus krājuma nosaukumā ir iespējams vērot spēli starp simboliskajām nozīmēm, kādas varētu veidoties gaismas semantiskā lauka ietvaros.

Ar literatūras žurnāla „Latvju Teksti” 2013. gada dzejas balvu godalgotais krājums „Nāk gaismā pati lampa” ir M. Pujāta trešais krājums, kuru no iepriekšējā – „Mūsu dziesma” (2006) – šķir ievērojama laika amplitūda – septiņi gadi, tā apliecinot autora rūpību un pietāti pret dzejas kompozicionālo kvalitāti. Tam līdztekus minams, ka „Mūsu dziesmu” šķir sešu gadu amplitūda no dzejkrājuma „Tuk tuk par sevi” (2000), kurš savukārt godalgots ar Klāva Elsberga prēmiju M. Pujāta respektablo pozīciju latviešu literatūrā padziļina arī viņa tekstu atdzejošanas fakti: gan Maskavā izdotā bilingvālā dzejas izlase „Divzvaigžņu baznīcas” („Двухзвёздочные церкви”, 2005), gan publikācija Lielbritānijā izdotajā kopkrājumā „Six Latvian Poets” (2011) un citas publikācijas. Jāpiemin, ka dzejnieka akurāto attieksmi pret dzejas krājumu kompozīciju, iespējams, raksturo viņa muzikālā izglītība un ar to saistītā loģika, līdz ar to iespējams vilkt asociatīvas paralēles ar šo kategoriju sintēzi Hermaņa Heses „Stikla pērlīšu spēlē”, kurā jau pamatatziņa – „spēles būtību līdz galam izpratušais vairs nebūtu spēlētājs”[i] – spēli saista ar noslēpumu un meklēšanu.

(Ubi Sunt, pilnu rakstu lasiet: http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/23737/)

Ieva Kolmane

Otrādi. Marta Pujāta dzejas grāmatas recenzija

 
Ievas Kolmanes recenzija Marta Pujāta dzejas grāmatai „Nāk gaismā pati lampa”. Izdevējs – „Mansards”, 2013.

Šaisdienās dzejai brīva vaļa. Atliek ko adekvāti nodrukāt sējumiņā, kas izskatās pēc dzejas grāmatas. No otras puses, tas nozīmē gāzt teju visu atbildību uz lasītāja kamiešiem – tad nu skaties pats, tā sakot. Marts Pujāts, pēc ilgiem laikiem nodrukājis trešo dzejgrāmatu, šķietas esam no tiem „dzejniekiem”, kas paši joprojām domā, kas tā „dzeja” tāda ir, un tas nav sliktākais no variantiem, jo viņš tiešām domā.

Lampa, kas pati nāk gaismā, ir norāde uz tīksmīgu konceptuālismu: pa vidu sapiņķētiem vārdu plūdiem, kas mulsina, toties labi izskatās un izklausās, vērīgs lasītājs var izsekot līdzi, piemēram, „upes kaula”, „kapeiku turētāja” vai visādu tvertņu dibenā sasviestu auklu liktenim – tie pārceļo no teksta tekstā, visu varbūt arī saturēdami kopā. Katrā ziņā piespēlēta iespēja saredzēt drumstalas, kas saliekamas kopā pēc patikas. Šajā ziņā savdabīga „fiška” ir saturs, kas pats lasāms kā krājumā gluži iederīgs dzejolis. Teksti izgūlušies plašā spektrā – ir šis tas neatšķirams no prozas (interviju un ekspromtu veidolā), bet ir arī skaisti, es teiktu, valodas skaņdarbi ar visu kompozīciju, upes kaula u. tml. refrēniem un dīvaino sajūtu, ka priecājies par to,  izklausās, nevis – kas tiek teikts, tomēr prātā paliek tieši teksts – kā „Dzelteno pastnieku” klasikā (te mans favorīts ir 6. lpp., ūdens dzīvnieks, kas iznāk no metru dziļa taisna meža grāvja). Ik pa laikam uzmācas sajūta, ka Pujāts centies atdot parādu sapņiem, kas šajos gados rādījušies: tur jau allaž jānokaujas ar aizdomām, ka sapnis tev dots, nevis paša sataisīts, tāpēc par to jāatskaitās.

 

(Rīga 2014, atsauce pieejama: http://riga2014.org/lat/news/16900-otradi-marta-pujata-dzejas-gramatas-r...)

Detalizēta informācija

Grāmatas valoda: 
ISBN: 
978-9934-12-008-4
Izdošanas gads: 
2013
Izdevniecība: 
Formāts, izmērs:
EPUB, 812 KB

Uzraksti mums!