Piena ceļi
Inga Gaile lasītāju un kritiķu uzmanību pievērsa kā dzejniece (līdz šim izdoti pieci krājumi, to vidū Migla / 2012 un Lieldienas / 2018, kā arī krājums bērniem Vai otrā grupa mani dzird? / 2014), taču viņa ar panākumiem darbojas arī prozā (romāni Stikli / 2016 sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts un Neredzamie / 2018), dramaturģijā (lugas Āda / 2011, Mūsu Silvija debesīs / 2013, Trauki / 2014 u.c.) un režijā, ir Sieviešu stendapa izveidotāja un dalībniece. 2012. gadā saņēmusi festivāla Prozas lasījumi galveno balvu.
Krājumā Piena ceļi apkopotie stāsti tapuši desmit gadu laikā. Tajos piedalās Mirū, Marija, Saule, Tauriņcilvēks, Jēzus, Pēteris, Kaspičs, Viņš Pats un visādi citi varoņi. Pat daži vīrieši.
Atsauksmes
Piena upe gadsimtu krastos
Pašlaik, kad sievišķības jēdzienu masu mediji pamanījušies nonivelēt līdz bezjēdzībai, «pieciem veidiem, kā iekarot viņa uzmanību » un «astoņām šīs sezonas skropstu tušām/ pīrāgu receptēm/karjeras viltībām (vajadzīgo pasvītrot) », brīžiem gluži fiziski nepieciešams svaiga gaisa malks, kāds darbs, kas līdzētu nopurināt sievišķuma jēdzienam pārklāto utilitārisma gružu kārtu. Tāds "sieviešu, kas skrien ar vilkiem" latviešu variants varbūt? Tāpēc par Ingas Gailes stāstu krājumu Piena ceļi, pirms to analizē, teju gribas izdvest atvieglojuma nopūtu. Mums ir. Atkal ir.
Visu recenziju lasiet Kultūras Diena
Metaforizēts sievietes dzīves ceļš
Jāsaka, latviešu literatūrā pēdējo gadu laikā bija pietrūcis izteikti femīnas prozas, kur galvenās tēmas riņķo ap sievieti un viņas tēlu. Literatūra nenoliedzami ir fikcija, taču stāstu krājumā šī fikcija kļūst ļoti personiska, kas rada vēl lielāku ticamības efektu.
Visu recenziju lasiet Ubisunt.lv
