Skaistais dzīvnieks

4,97 €

Andruss Kivirehks (Andrus Kivirähk) ir lasītāju un kritikas iemīļots igauņu mūsdienu rakstnieks. Viņa prozas nopietnība akrobātiski un izaicinoši turas veikli sakrautas humora, ironijas, satīras, absurda un groteskas piramīdas virsotnē. Andruss Kivirehks raksta stāstus, romānus, lugas skatuvei un radiouzvedumiem, grāmatas bērniem, pamfletus un avīžrakstus. Bieži un dāsni apbalvots. Kivirehka darbi tulkoti čehu, franču, itāļu, krievu, latviešu, lietuviešu, norvēģu, somu, ungāru un zviedru valodā.

Šajā izlasē iekļauti stāsti no trim Andrusa Kivirehka īsprozas grāmatām, kas iznākušas 1999., 2005. un 2012. gadā.

Izlasi pirmoreiz klajā laidis apgāds „Mansards” 2013. gadā, un pirmais metiens uzreiz tika izpirkts. Līdz ar otro metienu tiek izlaists arī e-izdevums. Grāmatas papīra versija (ISBN 978-9984-872-91-9) ir nopērkama pie izdevēja, kā arī Latvijas grāmatnīcās.

Atsauksmes

Baiba Kauliņa

Spēle un patiesība

Lasītāju var pārņemt sajūta, it kā kopā ar Kivirehku būtu sarunāta kāda spēle, kas līdzīga kariņiem, bet ko ir vēlme glabāt kā dārgu noslēpumu. Var tikai iedomāties apkārtējo domas, kad viņi kādas meitenes rokās ierauga grāmatu ar koši oranžu cilvēka dibenu uz vāka. Bet tas netraucē, jo spēle ar Kivirehku uzņem apgriezienus – var aizrauties (bet tikai tiktāl, lai nemana). Spēle nav sarežģīta, bet ir par sarežģīto, kas vienlaikus ir tikpat vienkāršs kā pati spēle. Tā ir patiesība kamuflāžā – nomaskēta, bet vienmēr gatava uzbrukt. Viss atkarīgs no tā, kā rīkosies spēles spēlētāji – lasītāji.

(recenzija literāro tekstu vietnē UbiSunt, pilns atsauksmes teksts šeit)

Jānis Joņevs

Patiks arī gudrām meitenēm

„Tāds arī ir grāmatas vadmotīvs – izrādās, visa pasaule ir otrādi. Rādām ikdienas dzīvi – Igaunijas lauku sētas un pilsētas (līdzīgas mūsējām, ka prieks). Bet nekas tur nav tā, kā agrāk izskatījies. Ērglis grib sēdēt būrī. Eņģeļi kļūdās. Un tas skaistais dzīvnieks nav vis kaķis, bet cilvēks. Un ne jau tikai reālā ikdiena tiek apgriezta otrādi (vai varbūt saskatīta pareizi). Kivirehks darbojas ar lielākiem materiāliem. Visā grāmatā notiek konsekventa mīta apvēršana vai pat pazemošana – jo mīts tiek gāzts no sakrālā troņa, apgāzts kājām gaisā, iemīcīts ikdienišķajā un izsmiets. Svētais Grāls, Pastardiena – autors nežēlo neko. (..)

Īsāk sakot, man rādās, ka autors ir nolēmis pārradīt pasauli. Vai varbūt – parodēt pasauli. Vai arī – un varbūt tas nozīmē to pašu – uzšķērst pasauli, parādīt, cik tā skumja un smieklīga, aizkustinoši nopietna un smieklīgi mitoloģiska. Jā, visbiežāk tā pasaule izrādās smieklīga. Visus stāstus (izņemot intonācijā atšķirīgo „Seši monologi par naudu”) varētu saukt par smieklīgiem… bet līdz galam tomēr negribas. Šī tomēr nav tīra humora grāmata. Bet humors te ir, un, kā jau bieži atgadās, šķiet, ka ārzemju humors ir smieklīgāks par mūsējo. Diezgan tiešs, tāds emniecisks, mūsu gaumē, bez liekas manevrēšanas, bet patiks arī gudrām meitenēm.

Lai nu kā, Kivirehks visu dara pamatīgi. (..) Un tā valoda. Varbūt (cerams!) tas ir tulkotājas nopelns (..), bet, izlasot: „Tārps paskatījās ārā pa logu. „Ak tu, svētā varas makte, nu šie nāk pie mums!”” (125. lpp) – es uzreiz sajūtu intrigu un identificējos ar tārpu. (..)

Bet visā visumā – lasiet, lasiet! Neviena kondensētā piena bundža vairs neizskatīsies kā agrāk.

Skaists dizains jau kļuvis par „Mansarda” vizītkarti. „Skaistais dzīvnieks”, manuprāt, ir otrs skaistākais, kas viņiem izdevies.

(recenzija žurnālam Latvju Teksti)

Guntars Godiņš

Tekstu bārstīšana, zvilnot šūpuļtīklā

Andruss Kivirehks darbošanos literatūrā labprāt iztēlotos kā zvilnēšanu, atlaidies šūpuļtīklā, nesteidzīgi, bet mērķtiecīgi bārstītu savus pārsteidzošos tekstus. Ko Andrusam nozīmē zvilnēšana? Savā blogā viņš raksta: „Tas ir viens lielisks laika kavēklis. Ja tas vien ir iespējams, es tam vienmēr nododos. Zvilnot var lasīt, domāt, skatīties televizoru, klausīties radio, gulēt... Senie romieši šādi arī ēda, diemžēl laika gaitā šī jaukā paraža ir zudusi.

Tas taču būtu tik jauki – kādā krogā nolikties garšļaukus un, sapņaini skatoties griestos, papļāpāt ar draugiem.” Iespējams, ka arī grāmatu „Skaistais dzīvnieks” vajadzētu šādi lasīt, zvilnot, pilnīgi brīvam no visām konvencijām.

(recenzija žurnālam Latvju Teksti)