Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

2,25 €

 

„Māksla mīt līdzās nāvei, turpat, kur smiekli – par to arī ir mans romāns.”

Guntis Berelis, no kādas intervijas
 
 
Zemāk lasiet recenzijas par šo romānu.
 

Atsauksmes

Bārbala Simsone

Mākslas medību anatomija

 

Bereļa romāns Ugunīgi vērši ar zelta ragiem, kura nosaukums pirmā brīdī raisa folkloristiskas asociācijas, papildina citos Bereļa darbos iemīļoto mākslinieciskās un (pseido)dokumentālās prozas sakausējuma metodi, kura vispirms ievilina lasītāju šķietami biogrāfiskā vēstījumā, literatūrzinātniskā diskusijā, tikai palēnām ļaujot atskārst, ka mūsu priekšā ir maskēta fikcija (piemēram, agrīnā stāstā Bekets ir dzīvs) vai publicistiski pētniecisks darbs (Latviešu literatūras vēsture). Jaunajā romānā beidzot izlaužas uz āru rakstnieka aizrautība ar šausmu literatūras klasiķa Stīvena Kinga daiļradi, kas apvienojumā ar stāstu krājumu Mitomānija un Mīnotaura medības autora postmodernajām spēlītēm radījusi romānu, kurā no diviem skata punktiem atklāts jautājums, ko mākslinieks (rakstnieks, gleznotājs) dara ar mākslu un ko māksla agrāk vai vēlāk savukārt izdara ar viņu pašu.
 

No Kinga romānā iesoļojis dubultais maniakālā mākslinieka, proti, literatūrpētnieka /gleznotāja tēls, no Bereļa — blīvais kultūratsauču klāsts lasītāja erudīcijas pārbaudei. Tam cauri vijas abas sižeta līnijas: literatūrpētnieks Berelis cīnās ar fiktīva pirmskara laika ģēnija Eduarda Bīskapa biogrāfijas pētīšanu, nepabeigto darbu restaurēšanu, mākslinieks - ar radošo krīzi, nekādi nespējot pabeigt aktu portretus - tam vienmēr pietrūkst tās īpašās dzirksts, kas pieklājīgu gleznojumu vērš meistardarbā. Kinga romānā Mizerija rakstnieku gandrīz nogalina pārmēru aizrautīga lasītāja, bet Mirdzums - paša fantāzijas atdzīvinātas vīzijas; savukārt Bereļa sižetos literatūrkritiķis par mata tiesu izsprūk paša pētītam autoram (un dzejnieks - kritiķim), bet mākslinieks - viņa modelei /mākslas kritiķei (modele māksliniekam tomēr neizsprūk). [..]
 
Radīšanas un nāves tematisko saspēli Berelis šķetina ļoti izmanīgi, iespēju robežās mēģinot nekur nenovirzīties no lietišķā izklāsta, no postmoderno citātu, pašcitātu punktētā sižeta, kas, aprakstot literatūrpētnieka gaitas aprakstāmā dzejnieka pēdu meklējumos un mākslinieka noziedzīgās mokas, radot nemirstīgos gleznojumus, ietērpjas pa daļai detektīv-, pa daļai šausmu romāna parodiskā formā. To saplūsme īpaši labi redzama "gleznotāja" līnijā, kura stāstos par modeļu līķu slēpšanu netrūkst ne rūdīta noziedznieka vēso apcerējumu par tēmu - ar ko labāk aptīt, kur noslēpt, kā ierakt, - ne nervus kutinošu detaļu, kuras jūtīgākam lasītājam var arī apšķebināt dūšu.
 
Kultūras Forums, 2008. gada janvāris
Edgars Lāms

Vai mūzām jāmirst?

 

Gunta Bereļa talants izpaužas arī tad, kad no atsevišķa tēla vai konkrētiem personāžiem viņš konstruē vispārinātākas attiecību ainas, likumsakarības: aiz romāna personāža literatūras pētnieka Bereļa, tāpat kā aiz anonīmā gleznotāja muguras spokojas aroda brāļi, pazīstamas radošā, pētnieciskā darba emocijas, stāvokļi, sastrēgumi. Atsevišķās epizodēs konkrētības un vispārinājuma dubultsaturs mulsina - emocionālā konkrētība izkonkurē vispārināto simbolisko jēgu (fragmentos par gleznotāja modeļu bēdīgo galu), jo rosina domāt: pētnieks var pētījamo subjektu "nogalināt", bet rakstnieks var to augšāmcelt no miroņiem. Romānā "tas Berel's" dara kā vienu, tā otru, tā tīši vai netīši situatīvi izspēlējot postmoderno tēzi par autora nāvi: literatūrpētnieks naturāli noslaktē gandrīz ģeniālo Bīskapu; par laimi, dzejnieks ir tikai gandrīz beigts, un beigās izrādās, ka Autors ir dzīvs gan atsevišķi un konkrēti, gan vispārīgi un simboliski. Paldies, Dievam un Berelim, pareizāk abiem Bereļiem – vienam, ka nesita dzejniekam stiprāk, otram -, ka pieļāva sižeta versiju bez autora letāla iznākuma.
 

Tomēr asinis līst, dzīvības dziest, ja ne autoram-māksliniekam, tad mūzām gan. Gleznotāja padarīšana par sērijveida slepkavu-maniaku varētu izraisīt sašutumu, ja attiecīgās situācijas nesaturētu simbolisku nokrāsu: šedevrs mākslā nav tikām pabeigts un neatdzīvojas, iekams nav upurēta kāda mākslinieka dzīves realitātes daļa, kaut vai modelis. Pārradot dzīves patiesību mākslas patiesībā, reālā esamība simboliski aiziet bojā, pārvēršoties mākslinieciskā struktūrā. Lai iz dzīves patiesības rastos mākslas patiesība, realitātei jātop pārradītai, tai kā tādai jāmirst, lai uz pelniem uzziedētu mākslas patiesība, piedzimtu mākslas tēls. G. Berelis mākslinieka un modeļa attiecības atveido tik detaliski konkrētās niansēs, cilvēcisko attiecību faktūra liekas tik nepārprotami dabiska, ka vispārinājumi atkāpjas maniakālo slepkavniecisko darbību tiešamības priekšā. Prāts un jūtas spēlē uz atšķirīgām pusēm un - kā itin bieži mēdz būt - emocijas ņem virsroku un kļūst žēl beigto meiteņu. Berelis pagrūž (nevis mīļi lūdz) lasītāju pārdomāt mākslas un dzīves attiecības, arī konfrontējošās. Tik saturīgi par literatūras un mākslas jautājumiem, arī par kritiķiem un mākslas apcerētajiem sen nebija nācies lasīt.
 
Kultūras Forums, 2008. gada marts
Ieva Plūme

Pie ragiem pielipusi intermēdija

 

Grieķu drāmā varonis uzņemas grēku, lai tiktu atjaunota dievišķā harmonija. Asins vainu var nodzēst tikai jaunas asinis. Sirds un prāta attīrīšana notiek zem frustrācijas izlādēšanas zīmes. Arī Berelis, nē, nu, pasargdies, nejau pats, bet viņa varonis — noskalo savu vainu ar jauna upura asinīm. Nekā transcendentāla te nav, toties katarse ir gan, jo seko jauns upuris, atkal upuris, un galā jau izveidojas hermeneitiskais aplis — lai saprastu veselumu, jāsaprot tā daļas, bet daļas nevar saprast, ja netuvojies kopainas izpratnei. Ja kāds pamanās būt "manuskripts, plīsdams pušu no informācijas, kas zināma tikai man, — vēl tikai vajag noraisīt man striķīšus, lai informācijas straume pārpludinātu visu pasauli. Noraisīt sev striķīti! To laikam sauc par katarsi" (204. lpp.), man sāk iepatikties šitā nebeidzamā mazgāšanās pašam savās pārliecībās.
 

Asumu notikumiem piešķir nāve, uz kuras autors vēlas muzicēt kā uz stabules, un tās apspēlēšana mākslas un kritikas attiecību gaismā. Elle, tie taču ir citi, un tie jāgalē tik nost — draņķa veči, kritiķi, modeļi, varbūt arī dzejnieki, kas nav pamanījušies nomirt, kad pienāktos. Ja sekss ir mazā nāve, tad rakstīšana un gleznošana vēl jo vairāk. Mīnotaura medību stāstā Rūdolfs Blaumanis. Velniņi Berelis atzīmē, ka "klasiķi līķus turēja zelta vērtē: kā līķis — tā uzreiz efektīgs sižeta pavērsiens". Savukārt stāstā Reālisms. Apsūdzētā versija kāds rakstnieks, lai pierādītu, ka uzrakstītais ir reāls, nogalina savu varoni, kas pie viņa ieradies un ir gluži dzīvs. Šis rakstnieks nolemj, ka "tagad varētu nožņaugt arī kritiķi, kam viņš šajā pasaulē vajadzīgs, bet tad atmetu ar roku — lai dzīvo, miris viņš būs vēl mazāk vajadzīgs". Pilnībā piekrītu.
 
Karogs, 2008. gada jūnijs
Rimands Ceplis

Pa dibenu Berelim

 

Guntis Berelis strādā literatūras mēnešrakstā Karogs. Viņš pīpē, raksta un dzer. Turpat netālu pie galda sēž Arvis Kolmanis. Viņi dažreiz ierodas darba vietā un uztraucas par rakstiem, kurus mēnešrakstā likt iekšā. Draņķīgie aprakstnieki neievēro termiņus, apsola, bet neuzraksta. Labākajā gadījumā tikai kavējas ar rakstījumiem. Tad, kad viņi abi ir ieradušies Rakstnieku savienībā, kur otrajā stāvā atrodas Karoga redakcija, viņi nedaudz pastrādā un dzer. Karoga redakcijā viņiem tikties gan neizdodas bieži — ciešāk viņi satiekas ārpus Teikas. Bet, kad viņi saredzas redakcijā, tad aizdzen mājās redaktori Ievu Kolmani, sadzeras un raksta paši savus romānus. Tā Arvis Kolmanis 2005. gadā tika pie romāna Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs un tagad Guntis Berelis pie grāmatas Ugunīgi vērši ar zelta ragiem. Romāni viņiem rakstās lēni, bet ar lielu piespiešanos jau ko sadarīt izdodas. Nu var atkal kopā iedzert, jo abi tikuši pie pirmajiem romāniem.
 

Lasa un apraksta
Kolmanim ir vieglāk nekā Berelim, jo viņš neraksta kritikas, taču Berelis grāmatu lasīšanu un aprakstīšanu nespēj pārtraukt. Tā kā viņa aroda brāļi un māsas neko lādzīgu nespēj uzrakstīt, nākas viņus kritizēt. Šad un tad jau izdodas izrakt ko savam prātam tīkamu. Paralēli visiem eksistences vieglumu nodrošinošajiem darbiem Berelim patīk literatūra. Nu tik ļoti patīk, ka bail. Viņš pat iedomājies, ka dzīve, fantāzija un literatūra ir viens un tas pats. Kaut kāds apdomājams minimums šādā iedomājumā ir — daļa strukturālistu bija pārliecināti, ka realitāte rodas valodā. 

Mēģina piemānīt vēsturi
2001. gadā Zigmunds Skujiņš grāmatā Siržu zagļa uznāciens lieliski nodemonstrēja, ka, uzsverot vēstures kā aizgājušas un tāpēc neapdraudošas instances dēkainību, romānā var iztikt bez vēstures kā antihumānu notikumu virknes. Skujiņš simulēja laika segmentu, uz tā brīvi, ārpus vēsturiskās secības savirknējot gan dzīvus, gan mirušus latviešu rakstniekus. Berelis, lai arī no mūslaiku literatūras, mūzikas un tēlotājas mākslas puses līdzīgi kā Skujiņš un arī Dzintars Sodums 2002. gadā izdotajā grāmatā Blēžu romāns 1943—44 mēģina piemānīt un pievārēt vēsturi. Bereļa grāmatas fragmenti, protams, tika dāsni drukāti žurnālā Karogs. Ja citi piedrukājamo platību aizpildīt neprot, tad vismaz pašam jādara. Gan jau tas arī motivēja darbu pie romāna turpināt. Bet tas nu tā. 

Izrok Eduardu Bīskapu
Atjautīgais un talantīgais prozas stilizētājs Skujiņš par nepieciešamu uzskatīja pārtapināt Rūdolfa Blaumaņa dzīvi, pametot visnotaļ aizdomīgas un homoerotiskiem mājieniem pilnas norādes, savukārt literatūrvēsturnieks Berelis izrok dzejnieku Eduardu Bīskapu: nopērk viņa vienīgo dzejas grāmatu antikvariātā un maina latviešu literatūrvēstures ainu. Berelis sāk šamo popularizēt. Sāk izdot viņa Rakstus un cep monogrāfiju Ugunīgi vērši ar zelta ragiem, kurā ir tikpat daudz no dzīves, kā šajā nelielajā manā rakstījumā. Bet izrādās, ka Bīskaps netaisni vien apbērēts, viņš dzīvāks par dzīvu uzradies un bakstījis Bereli ar spieķi. Par to var izlasīt Bereļa romāna Ugunīgi vērši ar zelta ragiem vienā no sižeta līnijām. Bet ir vēl otra — tur otrajā personā vēstīts par kādu aktu mākslinieku, kurš, cenzdamies pārvarēt radīšanas krīzes, sāk slaktēt savas mūzas — tos pašus sievišķus, kuri viņu iedvesmo jauniem aktu meistardarbiem. Te arī neliels citāts: "Kad oriģināla vairs nav, pati glezna kļuvusi par oriģinālu — vienīgo un unikālo. [..] Mūzai jāmirst, lai dzīvotu mākslas darbs. Lai jau mirst — vai tad visiem jādzīvo?" (70.lpp.) Vēstījums otrajā personā ir diezgan uzbāzīgs un draņķīgs apjomīgiem romāniem, tāpēc izmantots reti — 2005. gadā garstāstā Ofšors to lietoja Pauls Bankovskis, lai teksta īsajās nodaļās piefiksētais atgādinātu apziņas plūsmas rakstu. Berelis gan nav vairījies to izmantot. 
Abas sižeta līnijas kopā satur mākslas radīšanas tēma. Krāsu saskaņošanas radībās mocījies mākslinieks, kurš slaktējis savas modeles. Nav nieka lieta savaņģot sievietes, zinot, ka pēcāk viņas apriebsies un taps galētas nost. Mokas piedzīvojis Berelis, no pirksta zīzdams informāciju par dzejnieku Bīskapu, sadomādams dzejas rindas un interpretēdams tās. Citētās dzejas rindas vedina apšaubīt Bīskapa ģenialitāti, līdz ar to arī literatūrvēsturnieka Bereļa labo gaumi, piemēram, "Ar galvu pret sienu, ar galvu pret sienu — / kā jau katru dienu" (112. lpp). Nepadodas man literatūrpētnieka sižeta līnijā rast dižgarismu pēdas. Tomēr skrīvēt, ka romāns ir par radīšanu, ir tas pats, kā apgalvot, ka Berelis melo. Par radīšanu lai izvēršas LU Filoloģijas fakultātes bakalauru programmas studentes — būs lieliska iespēja sastatīt Regīnas Ezeras femīnās un Bereļa maskulīnās radīšanas paraugus. 
Romāna abas sižeta līnijas ir štruntīgas. Jo bezgala muļķīgas. Literatūrvēsturnieka līniju iespējams tvert kā dažviet interesantu literatūras, bet draņķīgu mūzikas kritikas, savukārt mākslinieka dzīvi — kā kriminālromāna paraugu. Un arī tas vēl nenozīmē neko. Romāns spējīgs iesākties vien detaļās un sīkumos izzīmētās niansēs, kurās Berelis lieliski atrāda sevi kā daudzlasītāju un daudzdomātāju (tekstā bagātīgi piesaukti mākslas darbi un to radītāji). Literatūrpētnieka Bereļa indeve bildēties pie mirušo rakstnieku kapu pieminekļiem ārkārtīgi veiksmīgi kariķē viņa darba lauka nekrofilās intereses un iezīmē literatūras tipa aprises. 
Tomēr teksts tā vien smird pēc provinciālisma. Neapšaubāmi lielais vairums no romāna ieliktajiem atgadījumiem rakstīti un lasāmi kā intelektuālā mērcē sautēti humoristiski gadījumi, kuros piesaukti reāli eksistējoši kultūras darbinieki, tomēr ir ainiņas, kuras varēja no romāna svītrot — kaut vai daudzo resno puspliko sieviešu skraidelēšana pa vārtrūmi. 
Tad vēl tas grāmatas vāks. Par to arī vērts piebilst. Lai arī mākslinieks ir Kristaps Ģelzis, gan pirmais, gan pēdējais vāks ir saķēzīts teju pēc izdevniecības Zvaigzne ABC gaumīgo vāku principiem. Ja labi ielūkojas, spieķi, ar kuru bakstīts Berelis, jau sazīmēt tur var, bet, ja gribas ko no rakstītā uz vākiem lasīt, tad nepieciešama īpaša redze un vēlme atšifrēt šo cakaino šriftu. 
Neuztveriet romānu nopietni — tur sarakstītas visādas muļķības. Berelis ir pelnījis, lai viņam sadotu pa dibenu.
 
Avots: Dienas Grāmata.
Pirmpublicējums laikrakstā Diena.
Guna Kalniņa

Kurš var nokritizēt latviešu asākā literatūrkritiķa sarakstītu romānu? — Jebkurš.

 

Kurš var nokritizēt latviešu asākā literatūrkritiķa sarakstītu romānu? — Jebkurš. Tas nekas, ka Berelis labāk zina, kā jāraksta, un gan jau ir izpētījis, kādam būtu jābūt romānam, kura tieši pietrūcis mūsu prozas XXI gadsimta ainavā. Zināt nav tas pats, kas...

Gluži mierīga es paņēmu rokās nupat Dienas Grāmatas izdoto romānu un sāku lasīt. Un piededzināju makaronus, kurus gribēju tikai uzvārīt ģimenei pusdienās. Cilvēcīgi aizlasījos, iegrimu grāmatā un aizmirsu pieskatīt, kas notiek virtuvē. Romāna Ugunīgi vērši ar zelta ragiem teksts viegli lasāms, gludi tek uz priekšu, savērpjas intriga — gribas zināt, kas būs tālāk visās trijās paralēlajās darbības līnijās, kuras romāna sākumā plīvo blakus kā tādas veselīgi spīdīgas matu šķipsnas, sapinamas smagā bizē. Tomēr veco orķestrantu līnija dekoratīvi apraujas ar grupveida galu, atskaņojot Nāves eņģeli, bet pārējās divas līdz pat grāmatas beigām gandrīz nekā nesavijas.
 

Sižeta līnijā par nenomirušo dzejnieku Eduardu Bīskapu — Čaka un Ādamsona laikabiedru, brīžiem šķiet, ka pazib kaut kas pazīstams no Marģera Zariņa rakstītā. Bereļa romānā ir tāda pati latviešu prozā sen neredzētā "dokumentalitāte" kā Zariņam. Autors plašu roku piebēris tekstu ar faktiem no literatūras vēstures, no tās — ārpus skolas grāmatām, kurā viņš ir pārāks par vidusmēra zinātāju. Marģeris Zariņš pagājušā gadsimta beigās sevi ierakstīja Kapelmeistara Kociņa kalendārā, izmainot uzvārdu, bet aprakstot Dailes teātra aizkulises tādas, kā atcerējās. Grāmatas autoram Guntim Berelim pat tādi pārnesumi nav vajadzīgi — romāna centrā ir literatūrvēsturnieks Berelis, kas sevi uzskata par Sentbēva garīgo krustdēlu un kam "uzvārds izlasāms uz dzīvokļa durvīm, iegravēts uz glītas misiņa plāksnītes ar gotiskā manierē stilizētiem burtiem, akadēmiskais grāds arī klāt." (57.lpp.) Šādi īstenības un ironizēšanas pārklājumi romānā Ugunīgi vērši ir viscaur un dažādās smieklīguma pakāpēs. Par Zariņa prozas teksta līdzīgām iezīmēm ir rakstīts: "Tas viss tiek neatšķetināmi samezglots, parodija lāgiem pārtop pašparodijā, traģiskās epizodes aizdomīgi liekas jau lasītas kādos ļoti klasiskos tekstos un tālab iegūst ironiskus akcentus, turklāt spēles spriegumu kāpina valodas burleska, kuras radīšanā Zariņš ir liels meistars." Interneta vietnē a to ir rakstījis īstais literatūras pētnieks G.Berelis.
 
Arī citos tā paša autora zinātniskajos tekstos viņa sprēgājošais intelekts plūst pāri nepieciešamajai sausajai nopietnībai, un tos lasīt ir krietni interesantāk, nekā cerēts. Bet romānā, kur nu varētu stilizēt krāšņi jo krāšņi, autors izvēlējies "latviešu detektīva" izklāsta manieri, ja tāda vispār ir nodalāma. Par to nav nekā laba ko teikt — kad viss romāns izrauts cauri, tikai tad pienāk sajūta, ka nekā savdabīga jau tur nebija. Seksa apraksti sadzīviski lietišķi, kautiņu un citu situāciju dramatisms ieskicēts, bet ne izjusts, romāna nāves, pārsvarā slepkavības, ir tādas kā Tarantīno kinofilmās — jā, redzu, redzu, ka tas nav pa īstam. Tomēr visvairāk pārsteidz vēstījuma valoda. Vienkārši normāla latviešu valoda, tīra no slenga, parazītvārdiem, brīva no modernām izteiksmes formām, galu galā, no romāna autora individuāla stila. Darbojošos personu tiešās runas ir precīzi sadalītas, kā katrs izsakās, bet es ne par to. Man nav vēlēšanās aizvainot, tomēr nepratīšu citādi pateikt, — grāmatas stils ir vecīgi bezpersonisks. Valodā nav nekādu iekšēju norāžu, ka romāns tapis XXI gadsimtā, Kairiša un Ābeles vai arī Rimi piesaukšana vien nedod sajūtu, ka romāns ir mūsdienu.
 
Pēdējā, nu gan priecīgi pārsteidzošā lieta ir entuziasms. Romāna abu lielo līniju galvenie varoņi enerģiski ņemas pa savu tādu kā aprēķināto, tādu kā izpīpēto darbības sižetu. Vienam mērķis ir tīra māksla, otram tīra patiesība par mākslu — arī tikpat nesasniedzams mērķis, bet, nu — vīri rosās ar īstu degsmi.

Avots: Diena, 2008. gada aprīlis

Detalizēta informācija

Grāmatas valoda: 
ISBN: 
978-9984-899-03-9
Izdošanas gads: 
2012
Izdevniecība: 
Formāts, izmērs:
EPUB, 1.10 MB

Uzraksti mums!